Pašu vārdu, “laime“, dažādi cilvēki saprot dažādi. Lai uzreiz vienotos, izmantosim vārda “laime” skaidrojumu parastā latviešu valodas vārdnīcā.

Laime – dziļa apmierinātība un prieka izjūta, apstākļi, stāvoklis, kas to izraisa.

Cik daudzas reizes mēs novēlam laimi cits citam! Laime – tas, iespējams, ir pats izplatītākais vārds novēlējumos. “Vēlu Laimi un stipru veselību” – vēlam mēs jubilejās, “Lai jūsu mājās ienāk Laime” – uzsaucam kāzās, “Laimīgu ceļu”, “Laimīgi” – novēlam mēs, kad atvadāmies. Mēs sakām – “Laime nav naudā”.

Jūs, droši vien, varat atcerēties daudzus piemērus, kad lietojat vārdu “Laime“.

Mēs vēlamies būt laimīgi, mēs sapņojam par Laimi, mēs zinām, kaut kur ir tas noslēpumainais ceļš uz laimi. Un kaut kur sevī jūtam, ka būt laimīgiem – tas ir ļoti dabisks stāvoklis.

Problēma tāda: vai mēs redzam daudzus laimīgus cilvēkus sev apkārt? Cilvēkus, kuri ilgstoši atrodas “dziļā apmierinājumā un izjūt prieku” (pēc vārda Laime definīcijas vārdnīcā)?

Vēloties atgriezt sev Laimi, kā dabīgu stāvokli, cilvēki dara milzums daudz dažādu lietu.

Dažas no tām (piemēram, alkohols un narkotikas) rada īstermiņa laimi, bet rezultātā grauj cilvēku. Dažas (kā sporta nodarbības), otrādi, dod ilgtermiņa laimes sajūtu, bez graujošām sekām.

Cilvēks, ejot pa dzīvi, pats priekš sevis atklāj “kas ir labi, bet kas silkti”. Kas sniedz ilgtermiņa laimes sajūtu, bet kas ne. Kurš ir viņa ceļš uz laimi, bet kurš nav.

Katram no mums ir savi dzīves noteikumi. Kāds saka – “Es nezogu!”, bet cits apgalvo – “Es arī, bet kas nav piesiets, tas nav zagts”. Redziet – dažādi cilvēki, dažādi noteikumi.

Kas notiktu, ja būtu uzrakstīti dzīves noteikumi, kuri ļautu cilvēkam kļūt un palikt laimīgam? Un kā būtu, ja kāds pamatotu, kāpēc tie ir pareizi? Bez pamācībām, augstprātības un draudiem, vienkāršā valodā. Un ka būtu, ja ceļš uz laimi pārstātu būt tik noslēpumains un gaistošs?

Tas būtu vērtīgi?

Ceļš uz Laimi

***

Хорошая новость в том, что такие правила существуют! Они написаны доходчиво и с добротой. И, возможно, в первый раз становится понятной сама анатомия понятияСчастье.

Эти правила собраны в книгу, которая так и называется - “Дорога к Счастью“.

А полное название книги: “Дорога к Счастью. Руководство по улучшению жизни, основанное на здравом смысле“.

То, что написано в ней, можно назвать четкими ориентирами для жизни современного человека. Причем, что интересно, не важно, какие у него политические, национальные, религиозные или философские взгляды.

Тем и хороша книга, что она, не ломая существующих взглядов на жизнь, просто еще раз показывает и напоминает нам про общечеловеческие ценности и про счастье.

Kнигa “Дорога к Счастью”, это разумность и человечность. Если вам близка эта тема, если вы человек ищущий и желающий эффективно помочь другим, то нам с вами по пути. И вы найдете много интересного на нашем сайте!

Итак, что можно сделать:

Посмотрите видео-ролики, которые наглядно демонстрируют каждое из 21-го правила этой книги.

Узнайте, сколько людей уже сделало книгу “Дорога к Счастью” с личной уникальной обложкой.

Познакомьтесь с историями людей и видео-отзывами.

Посмотрите фильм “Дорога к Счастью” (отрывки из него).

Получите свой экземпляр книги в подарок.

Если у вас возникнет отклик на все это, свяжитесь с нами, чтобы узнать, как мы можем посотрудничать и вместе сделать больше!

Jūs, protams, vēlaties palīdzēt saviem paziņām un draugiem. Izvēlieties kādu, kura darbības, lai cik attālas tās būtu, varētu ietekmēt Jūsu izdzīvošanu. Ierakstiet tā cilvēka vārdu šīs grāmatas titullapas augšpusē. Ierakstiet vai uzspiediet zīmogu ar savu vārdu titullapas otrajā līnijā. Iepazīstiniet šo personu ar grāmatu. Palūdziet šai personai grāmatu izlasīt.

Jūs pamanīsiet, ka viņš vai viņa ir apdraudēti arī ar citu apkārtējo cilvēku iespējamiem pārkāpumiem. Iedodiet šai personai dažas šīs grāmatas papildus kopijas, bet nerakstiet savu vārdu uz tām: lai šī persona uzraksta savu vārdu un ar šīm kopijām iepazīstina citus, kas ir saistīti ar viņa vai viņas dzīvi. Turpinot izpildīt šos noteikumus, jūs ievērojami paaugstināsiet savu paša un viņu izdzīvošanas potenciālu. Tas ir ceļš uz drošāku un laimīgāku dzīvi jums un citiem.

Vārdiem dažreiz ir vairākas dažādas nozīmes. Šajā grāmatā dotās zemteksta definīcijas dod to vārda skaidrojumu, kāds tam ir tekstā. Ja jūs šajā grāmatā atrodat vārdus, kurus jūs nezināt, sameklējiet tos labā vārdnīcā. Ja jūs to nedarīsiet, var rasties nesapratne, kā arī var rasties iespējami strīdi.

Lasiet vairāk

Jūsu izdzīvošana¹ man ir svarīga.

LAIME²

Patiesam priekam un laimei ir liela vērtība. Ja kāds neizdzīvo, tad prieks un laime nav iegūstami. Ir grūti mēģināt izdzīvot haotiskā³, negodīgā un amorālā⁴ sabiedrībā. Jebkurš indivīds vai grupa cenšas no dzīves iegūt maksimālu prieku un izvairīties no sāpēm, cik vien tas ir iespējams. Jūsu paša izdzīvošanu var apdraudēt citu apkārtesošo cilvēku sliktā rīcība. Jūsu pašu laime var nonākt līdz traģēdijai un bēdām apkārtesošo ļaunās darbības un negodīguma dēļ. Esmu pārliecināts, ka jūs varat iedomāties piemērus, kā tas īstenībā notiek. Šāda nepareiza rīcība pazemina kāda izdzīvošanas spējas un vājina kāda laimi.

Jūs esat svarīgs apkārtesošajiem cilvēkiem. Jūsos klausās. Jūs varat ietekmēt citus. Citu Jums zināmo cilvēku laime vai nelaime ir svarīga arī Jums. Lietojot šo grāmatu, Jūs bez īpašām grūtībām varat palīdzēt viņiem izdzīvot un dzīvot laimīgāku dzīvi. Neskatoties uz to, ka neviens nevar garantēt kāda cita laimi, viņu iespējas izdzīvot un būt laimīgiem var palielināt. Un līdz ar viņu iespējām palielinās arī Jūsējās. Tas ir Jūsu spēkos – norādīt ceļu uz mazāk bīstamu un laimīgāku dzīvi.

1. Izdzīvošana: palikt dzīvam, turpināt eksistenci, būt dzīvam.
2. Laime: labsajūtas, apmierinājuma, prieka stāvoklis vai sajūta; jautra, priecīga, bezrūpīga eksistence; reakcija uz patīkamām lietām.
3. Haotisks: tāds, kam raksturīga pilnīga nekārtība vai neskaidrība.
4. Amorāls: nav morāls; neseko labam uzvedības piemēram; nedara pareizi; jebkādas idejas trūkums par pareizu rīcību.

1-1. Saņemiet aprūpi, kad esat slims.

Kad cilvēki slimo, pat ar lipīgām slimībām, viņi parasti neizolē sevi vai nemeklē attiecīgu ārstniecības iestādi. Tas – kā jūs varat viegli pārliecināties – virza jūs pretī riskam. Uzstājiet, lai slimnieks saņemtu attiecīgu profilaksi un aprūpi.

1-2. Uzturiet savu ķermeni tīru.

Cilvēki, kas neiet vannā vai nemazgā regulāri savas rokas, var pārnēsāt mikrobus. Viņi jūs nostāda riskantā situācijā. Būtu labi, ja jūs savu tiesību robežās uzstātu, lai cilvēki regulāri ietu vannā un mazgātu rokas. Tas ir nenovēršami, ka cilvēki kļūst netīri strādājot vai trenējoties. Lieciet viņiem pēc tam ievērot higiēnu.

1-3. Saudzējiet savus zobus.

Ja zobi tiktu tīrīti pēc katras maltītes, nebūtu jācieš no zobu bojājumiem. Zobu tīrīšana vai košļājamās gumijas lietošana pēc katras maltītes aizsargā jūs no mutes dobuma slimībām un sliktas elpas. Iesakiet arī citiem saudzēt savus zobus.

1-4. Ediet kārtīgi.

Cilvēki, kas kārtīgi neēd, nav noderīgi nedz jums, nedz paši sev. Viņu enerģijas līmenis parasti ir zems. Dažreiz viņi ir saīguši. Slimības viņus piemeklē daudz biežāk. Lai pareizi ēstu, nav vajadzīgas īpašas diētas, bet ir svarīgi regulāri lietot barojošu uzturu.

1-5. Atpūtieties.

Lai gan dzīvē bieži iznāk strādāt ilgāk uz normāla miega rēķina, tomēr galvenā kļūda ir tā, ka, nesaņemot pienācīgu atpūtu, cilvēks var kļūt par nastu citiem. Noguruši cilvēki nav modri. Viņi var pieļaut kļūdas. Viņi iekļūst negadījumos. Tieši tad, kad viņu palīdzība jums ir vajadzīga, viņi var visu darba slodzi uzvelt vienam cilvēkam. Viņi nostāda citus riska stāvoklī. Uzstājiet, lai cilvēki, kas nepietiekami atpūšas, to darītu pietiekami.

2-1. Nelietojiet kaitīgas narkotiskās vielas.

Cilvēki, kas lieto narkotikas, ne vienmēr savā acu priekšā redz reālo pasauli. Viņu tā pa īstam nemaz šeit nav. Uz lielceļa, ikdienas darīšanās, mājās viņi var būt jums ļoti bīstami. Cilvēki kļūdaini tic, ka “jūtas labāk” vai “darbojas labāk”, vai ir “vienkārši laimīgi”, kad lieto narkotikas. Tas ir tikai vēl viens malds. Ātrāk vai vēlāk narkotiskās vielas fiziski viņus iznīcinās. Atrunājiet cilvēkus no narkotisko vielu lietošanas. Kad viņi tā dara, mudiniet, lai viņi meklē palīdzību un tiek no tām vaļā.

2-2. Nelietojiet alkoholu pārmērīgi.

Cilvēki, kas lieto alkoholu, nav modri. Tas mazina viņu spēju reaģēt, kaut gan viņiem šķiet, ka viņi ir daudz modrāki tieši alkohola dēļ. Alkoholam ir neliela medicīniskā vērtība. Tas var tikt pārlieku pārvērtēts. Neļaujiet nevienam, kas ir dzēris, vest jūs kaut kur ar automašīnu vai ar lidmašīnu. Dzeršana var paņemt dzīvības vairākos veidos. Ar mazu alkohola daudzumu pietiek ilgam laikam; neļaujiet pārāk lielam tā daudzumam novest nelaimē vai nāvē. Atturiet⁶ cilvēkus no pārmērīgas dzeršanas.

Ievērojot šos iepriekš minētos nosacījumus, cilvēks kļūst fiziski daudz spējīgāks baudīt dzīvi.

1. Atturīgs: neiet galējībās; nepārspīlē, kontrolē savas alkas.
2. Atturēt: kādu pasargāt, atrunāt.

Sekss ir veids, kā rase turpina savu pastāvēšanu nākotnē caur bērniem un ģimenēm. Sekss var sniegt daudz prieka un laimes: daba to paredzējusi tādā veidā, lai rase varētu turpināties. Bet, piekopts nelikumīgi un nepareizi, tas sevī nes smagus sodus: šķiet, daba to ir paredzējusi arī šādā veidā.

3-1. Esiet uzticīgs savam seksa partnerim.

Neuzticība no seksuālā partnera puses var ievērojami samazināt kāda izdzīvošanu. Vēsture un avīzes mūs burtiski appludina ar piemēriem par cilvēku kaislību cietsirdību, kuru radījusi neuzticība. “Vainas sajūta” ir mazākais no ļaunumiem.
Greizsirdība un atriebība ir lielāki briesmoņi: nekad nevar zināt, kad tie pamodīsies no miega. Ir labi runāt par “civilizētu uzvešanos”, “brīvu izvēli” un “sapratni”; nekāda runāšana nepalīdzēs atjaunot izpostītās dzīves. “Vainas sajūta” ir kā ass nazis mugurā vai kā stikla gabaliņš zupā.
Papildus šeit jāpiemin arī veselība. Ja jūs no sava seksuālā partnera nepieprasiet uzticību, jūs pakļaujat sevi slimībām. Vienu laiku apgalvoja, ka visas seksuālās slimības ir uzveicamas. Pašlaik gluži tā nav, ja tā vispār kādreiz ir bijusi taisnība. Arī mūsdienās pastāv šādas nedziedināmas slimības.

Problēmas, kas saistās ar nekārtīgu seksuālo dzīvi, nav nekāds jaunums. Varenā Budisma reliģija Indijā izgaisa jau septītajā gadsimtā. Kā liecina indiešu vēsturnieki, iemesls bija seksuāls juceklis viņu klosteros. Daudz modernāk ir, kad seksuālais sajukums izplatās komerciālā vai citādā organizācijā, un organizācija var ciest neveiksmi.
Lai cik civilizētas būtu sarunas par šo tēmu, ģimenes tiek sagrautas tieši neuzticības dēļ. Mirkļa vēlēšanās var kļūt par nelaimi visai dzīvei. Pārlieciniet par to apkārtesošos cilvēkus un sargājiet savu veselību un prieku.

Sekss ir nozīmīgs solis ceļā uz laimi un prieku. Tam nav nekādas vainas, ja vien tam seko uzticība un godprātība.

1. Gadījuma sakari: gadījuma rakstura, nejaušas seksuālās attiecības.

Sodienas bērni kļūs par rītdienas civilizāciju. Mūsdienās bērna ienākšana pasaulē mazliet līdzinās kāda iemešanai tīģera krātiņā. Bērni nevar kontrolēt apkārtējo vidi⁸, un viņiem nav reālu iespēju. Viņiem ir vajadzīga mīlestība un palīdzība, lai to izdarītu. Šī ir delikāta problēma, ko derētu apspriest. Teoriju par to, kā audzināt un kā neaudzināt bērnu, ir tikpat daudz, cik vecāku. Taču, ja vecāki to dara nepareizi, var sekot daudz posta, un, iespējams, viņi var pat sarežģīt savu tagadējo dzīvi un vecumdienas. Daži mēģina savus bērnus audzināt tā kā viņi paši ir audzināti, citi mēģina kaut ko pilnīgi pretēju, daudzi uzskata, ka bērniem jāļauj sava vaļa. Neviena no šīm metodēm negarantē panākumus.

Pēdējā metode balstās uz materiālistisku⁹ ideju, ka bērna attīstība ir paralēla cilvēku rases evolūcijas¹⁰ vēsturei; proti, ka kādā maģiskā, neizskaidrojamā ceļā bērna “nervi nobriedīs” līdz ar viņa augšanu, kā rezultātā viņš kļūs par pieaugušo ar labu uzvedību un augstu morāli. Kaut arī šī teorija ir viegli atspēkojama – vienkārši novērojot lielo noziedznieku skaitu, kuru “nervi” tomēr nez kāpēc “nav nobrieduši” – šī ļoti laiskā audzināšanas metode, tomēr, ir populāra vecāku

vidū. Viņu pēcnācējus neuztrauks civilizācijas nākotne vai jūsu vecumdienas. Bērns ir nedaudz līdzīgs tīrai papīra lapai. Ja jūs uz tās uzrakstīsiet kaut ko nepareizi, nepareizais uzraksts tā arī paliks. Bet, atšķirībā no papīra lapas, bērns pats sāk rakstīt: parasti viņš raksta to, kas jau ir bijis rakstīts iepriekš. Problēmu sarežģī fakts, ka, kaut arī lielākā daļa bērnu ir godprātīgi, daži tomēr piedzimst psihiski slimi; mūsdienās daži pat jau piedzimst atkarīgi no narkotikām, bet šādi gadījumi ir ļoti reti. Nav nekāda labuma mēģināt “nopirkt” bērnu ar pārlieku rotaļlietu un citu mantu daudzumu vai arī apspiest un sargāt viņu: rezultāts var būt diezgan šausmīgs. Jums vajadzētu pārdomāt, par ko jūs gribētu, lai jūsu bērns kļūst. Tas atkarīgs no vairākām lietām:

1. par ko bērns var kļūt, pateicoties iedzimtajām spējām un raksturam;
2. par ko pats bērns patiesībā vēlas kļūt;
3. par ko kāds cits vēlas, lai jūsu bērns kļūtu;
4. pieejamie resursi.

Bet atcerieties, lai arī kā nebūtu, bērna dzīve neizdosies, ja viņš neticēs sev un nekļūs par ļoti augstas morāles¹¹ cilvēku. Pretējā gadījumā viņš būs apgrūtinājums visiem, arī sev pašam. Lai kāda būtu pieķeršanās bērnam, atcerieties, ka viņa dzīve neizdosies labi, ja viņu laicīgi nevirzīs uz izdzīvošanu. Tā nebūs nekāda katastrofa, ja bērnam kaut kas neizdosies: pašreizējā sabiedrība ir piemērota bērna neveiksmei.

Daudz var palīdzēt tas, ja jūs iegūsiet bērna sapratni un vēlmi sekot priekšrakstiem¹², kas ir šajā grāmatā.

Vienkārši ir jāmēģina kļūt par bērna draugu – tas ir iedarbīgi. Tā ir nepārprotama taisnība, ka bērnam ir vajadzīgi draugi. Mēģiniet atklāt, kādas patiesībā ir bērna problēmas, un, neaizliedzot viņa paša risinājumus, mēģiniet palīdzēt tās atrisināt. Novērojiet viņus – tas attiecas pat uz zīdaiņiem.

Uzklausiet to, ko bērni stāsta par savu dzīvi. Ļaujiet, lai viņi jums palīdz – ja jūs to neļausiet, viņiem būs parāda un pienākuma¹³ sajūta, kuru vajadzēs apspiest. Bērnam tas ļoti palīdzēs, ja jūs gūsiet sapratni par šo ceļu uz laimi un liksiet arī savam bērnam sekot šim ceļam, tam var būt liela ietekme uz bērna izdzīvošanu – un arī uz jūsējo. Bērns, faktiski, nedara neko labu bez mīlestības. Lielākajai daļai bērnu ir liela mīlestības pārpilnība, lai to varētu atdot citiem.

Ceļā uz laimi mīlestība un palīdzība ir jāsniedz bērniem no to zīdaiņa vecuma līdz laikam, kad viņi uzsāk pieauguša cilvēka dzīvi.

1. Apkārtējā vide: kāda apkārtne; materiālās lietas, kas atrodas apkārt; vieta, kur kāds dzīvo; dzīvas būtnes, objekti, telpa un spēki ar, kuriem kāds sadzīvo – gan tuvu, gan tālu.
2. Materiālistisks: uzskats, ka tikai fiziskas lietas eksistē.
3. Evolūcija: attiecas uz ļoti senu teoriju, ka visi augi un dzīvnieki attīstījušies no vienkāršākām formām un ieguvuši savu formu atkarībā no apkārtnes, nevis tikuši plānoti vai radīti.
4. Morāle: spēja atšķirt pareizo no nepareizā; lemt un rīkoties līdz ar šo sapratni.
5. Priekšraksti: likumi vai apgalvojumi, kas iesaka vai izklāsta principu vai principus; darbību saraksts, kas attiecas uz uzvedību; direktīvas – domātas kā uzvedības likumi.
6. Pienākums: stāvoklis vai fakts, kad kāds jūtas parādnieks par saņemtajām lietām, pakalpojumiem vai servisu.

No bērna redzes viedokļa vecākus dažreiz ir grūti saprast. Pastāv atšķirības starp paaudzēm. Taču patiesībā tā nav barjera. Kad cilvēks ir vājš, viņam ir kārdinājums patverties atrunās un melos: tieši tas uzceļ sienu starp abām pusēm.

Bērni spēj nogludināt savas nesaskaņas ar vecākiem. Pirms sākat kliegt uz viņiem, var vismaz mēģināt pārrunāt šo jautājumu mierīgi. Ja bērns ir atklāts un godīgs, viņš noteikti izdzirdēs vecāku aicinājumu. Bieži vien ir iespējams panākt kompromisu¹⁵, kad abas puses saprotas un var vienoties. Ne vienmēr ir viegli satikt ar citiem, bet ir jāmēģina.

Nevar neievērot faktu, ka gandrīz vienmēr vecāki rīkojas ar lielu vēlmi darīt bērnam to, ko uzskata esam par labāko viņam.

Bērni ir parādā saviem vecākiem par viņu izaudzināšanu – ja vecāki to tiešām ir darījuši. Kamēr daži vecāki ir tik ļoti neatkarīgi, ka negrib pieņemt atlīdzību par saviem pūliņiem, tomēr bieži vien pienāk laiks, kad jaunākajai paaudzei ir jāparūpējas par vecākiem.

Par spīti visam – ir jāatceras, ka tie ir vienīgie vecāki, kas mums ir. Un, ja tā, lai kas arī notiktu, viņi ir jāciena un ir jāpalīdz viņiem.

Ceļš uz laimi ietver labas attiecības ar vecākiem vai tiem, kas jūs uzaudzināja.

1. Gods: izrādīt respektu; izturēties ar godbijību un laipnību.
2. Kompromiss: vienošanās par atšķirībām, kad abas puses līdz zināmai robežai atkāpjas no kaut kādām atšķirībām, kamēr saglabā citas, un sasniedz tādā veidā savstarpēju vienošanos.

Viens cilvēks var ietekmēt¹⁷ daudzus cilvēkus. Ietekme¹⁸ var būt laba vai slikta. Ja cilvēks dzīvo, ievērojot šīs rekomendācijas, tad viņš rāda labu piemēru. Apkārtējiem nevar palīdzēt, bet viņus var ietekmēt, neklausoties uz to, ko citi saka. Ikviena mēģinājums laupīt jums drosmi, patiesībā ir centieni jūs ievainot vai arī sasniegt savus mērķus. Dziļi sirdī viņš jūs cienīs. Beigu beigās paša iespējas uz labāku izdzīvošanu uzlabosies tāpēc, ka, pateicoties jūsu labajai ietekmei, viņi radīs jums mazāk draudu. Ir arī citi ieguvumi. Nenonieciniet to ietekmi, kādu jūs varat gūt pār citiem, vienkārši pieminot šīs lietas un rādot paša labo piemēru.

Ceļš uz laimi pieprasa, lai rādītu labu piemēru citiem.

1. Piemērs: kaut kas, ko ir vērts imitēt vai kam ir vērts sekot; paraugs, modelis.
2. Ietekmēt: iedarboties uz kādu.
3. Ietekme: ietekmēšanas gala efekts.

Nepatiesi dati var likt cilvēkam izdarīt muļķīgas lietas. Tie var pat nobloķēt patiesu datu iegūšanu. Eksistences problēmas var atrisināt tikai tad, ja ir patiesi dati. Ja apkārtējie viņam vai viņai melo, tad šis cilvēks var izdarīt kļūdas, un viņa izdzīvošanas potences tiek samazinātas. Nepatiesi dati var nākt no dažādiem avotiem: akadēmiskiem, sociāliem, profesionāliem. Daudzi vēlas, lai jūs ticētu lietām tikai tāpēc, ka tas nāk par labu viņu pašu mērķiem. Taisnība ir tā, kas ir patiesa jums. Nevienam nav tiesību jums uzspiest kādu informāciju un likt jums tai ticēt. Ja šie dati jums nav patiesi, tad tā nav taisnība. Paši visu apdomājiet, pieņemiet to, kas ir patiess jums, pārējo atmetiet. Nav nelaimīgāka cilvēka par tādu, kurš mēģina dzīvot melu haosā.

7-1. Neizplatiet kaitīgus melus²⁰.

Kaitīgi meli ir baiļu, ļaunprātības un skaudības produkts. Tie var novest cilvēku līdz izmisīgai rīcībai, izbojāt dzīves. Tie rada tādu kā slazdu, kurā var iekrist gan to izplatītājs, gan viņa mērķis. Var rasties personīgs un sociāls haoss. Daudzi kari sākas kaitīgu melu dēļ. Jāmācās tos atklāt un atraidīt.

7-2. Nesniedziet nepatiesu liecību..

Ir noteikti sodi, kas saistīti ar nepatiesu “faktu” sniegšanu un apzvērēšanu. To sauc par “nepatiesu liecību”: tai seko smagi sodi.

Ceļš uz laimi iet blakus ceļam uz taisnību.

1. Meli: nepatiesi apgalvojumi vai informācijas apjomi, kas tiek apzināti sniegti kā patiesi; nepatiesība; jebkas, kas rada maldus vai nepareizu iespaidu.

Lielākā daļa rasu jau no ļoti seniem laikiem līdz pat mūsdienām ir aizliegušas un smagi sodījušas slepkavību. Dažreiz tas ir ticis izplatīts, sakot: “Tev nebūs nogalināt”, kaut arī vēlāks tā paša darba tulkojums saka: “Tev nebūs noslepkavot.”

Ir ievērojama atšķirība starp šiem diviem vārdiem: “nogalināt” un “noslepkavot”. Jebkādas nogalināšanas aizliegums izslēgtu pašaizsardzību; tas to padarītu nelegālu: tas aizliegtu nogalināt čūsku, kas gatavojas iekost bērnam; tas liktu kādai rasei pāriet uz dārzeņu diētu. Esmu pārliecināts, ka jūs varat iedomāties dažādas ilustrācijas šīm grūtībām, kas izceltos, ja pilnībā aizliegtu nogalināt.

“Slepkavība” ir pilnīgi kaut kas cits. Pēc definīcijas tas nozīmē: “Nelikumīga viena cilvēka (vai vairāku) nogalināšana, it īpaši, ja tas izdarīts ļaunprātīgi ar iepriekšēju nodomu”. Šajā cietsirdīgo ieroču laikmetā var viegli redzēt, ka slepkavība noteiktai cilvēku kategorijai nesagādā nekādas grūtības. Nevar eksistēt sabiedrībā, kurā cilvēks vai viņa ģimene, vai draugi kļūst atkarīgi no kāda, kas staigā apkārt, laiku pa laikam atņemot citiem dzīvības.

Sabiedrības augstākā prioritāte slepkavību novēršanā un sodīšanā par tām ir pamatota. Muļķi, ļaundari un vājprātīgie cenšas savas īstās un iedomātās problēmas atrisināt ar slepkavību.

Un ir zināmi gadījumi, kad tās tiek izdarītas bez jebkāda iemesla.

Aktīvi atbalstiet jebkuru patiešām iedarbīgu programmu, kas vērsta uz to, lai aizsargātu cilvēci no šiem draudiem. Jūsu pašu izdzīvošana var būt atkarīga no tā.

Ceļš uz laimi neietver jūsu draugu, ģimenes slepkavošanu vai jūsu paša noslepkavošanu.

1. Slepkavība: nelikumīga viena cilvēka (vai vairāku) nogalināšana, ko veic cits cilvēks, it īpaši, ja tas izdarīts ļaunprātīgi ar iepriekšēju nodomu ( plānota jau pirms darbības izdarīšanas).

“Nelegālas darbības” ir tās, kas ir aizliegtas ar oficiālām pavēlēm un likumiem.

Tos izstrādā vadītāji, likumdevēji un tiesneši. Tie parasti ir ierakstīti likumu kodeksā. Sakārtotā sabiedrībā tie tiek publicēti un plaši publiskoti. Neskaidrā un bieži vien kriminālā sabiedrībā ir jākonsultējas ar advokātu vai arī jāzina visi likumi pašam; šādā sabiedrībā likumu “nezināšana nav attaisnojums likuma pārkāpumam”.

Jebkuram sabiedrības loceklim, jaunam vai vecam, ir nepieciešams zināt, ko šī sabiedrība uzskata par “nelegālu darbību”. Var konsultēties ar cilvēkiem, kā arī izmantot bibliotēkas, kur šos likumus var sameklēt.

“Nelegāla darbība” nav nepaklausība kādai parastai pavēlei, piemēram, “iet gulēt”. Tā ir darbība, par kuru, ja tā tiek izdarīta, tiesa un valsts var cilvēku sodīt: valsts propagandas²² iekārta to var kaunināt²³, viņš var tikt sodīts un pat ieslodzīts. Kad kāds izdara kaut ko nelegālu, lielu vai mazu, viņš ir pakļāvis sevi briesmām, ka valsts likumsargājošās iestādes viņu var arestēt.

Nav nozīmes, vai šis cilvēks tiek vai netiek noķerts. Izdarot nelegālu darbību, tiek vājināta aizsardzība. Gandrīz jebkuru vērtīgu mērķi bieži vien varētu sasniegt pilnīgi legālos veidos. “Nelegāls” ceļš ir bīstams un laiku patērējošs apkārtceļš. Iedomātas priekšrocības, izdarot nelegālas darbības, parasti izrādās nevērtīgas.

Valsts un valdība parasti rīkojas kā nedomājoša mašīna. Tā eksistē un darbojas ar likumiem un likumu kodeksiem. Tā ir kā mašīna, kas cīnās ar likuma pārkāpšanu. Tā var būt kā nepielūdzams²⁴ un nelokāms²⁵ ienaidnieks – jautājumā par “nelegālām darbībām”. Lietu pareizība vai nepareizība nav svarīga likumu un likumu kodeksu priekšā. Svarīgi ir tikai likumi.

Kad jūs saprotat vai atklājat, ka cilvēki jums apkārt izdara “nelegālas darbības”, jums jādara viss, ko jūs varat, lai atturētu viņus no tā. Pat nepiedaloties šajās darbībās, jūs varat ciest to dēļ. Piemēram, firmas grāmatvedis sagroza reģistrus: rezultātā firma var izjukt, un jūs varat pazaudēt darbu. Šādi piemēri var ievērojami ietekmēt paša cilvēka izdzīvošanu. Kā cilvēku grupas dalībnieks, uz kuru attiecas likumi, atbalstiet šo likumu skaidru publikāciju, lai tie kļūtu plaši pazīstami. Atbalstiet jebkādus legālus, politiskus centienus, lai mazinātu, skaidrotu un sistematizētu likumus, kas attiecas uz šo grupu.

Stingri ievērojiet principu, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi likuma priekšā: princips, kas savā laikā un vietā – aristokrātijas²⁶ tirānijā²⁷ – bija viena no lielākajām sabiedrības priekšrocībām cilvēces vēsturē, un nevajadzētu to pazaudēt no redzesloka. Skatieties, lai bērni un pieaugušie kļūst informēti par to, kas ir “legāls” un “nelegāls”, un dariet zināmu, pat nedaudz saraucot pieri, ka jūs neatbalstāt “nelegālas darbības”.

Tie, kas izdara “nelegālas darbības”, pat ja viņi aizbēg, nodara sev pāri – pirms valsts paspēj tos sodīt.

Ceļš uz laimi neietver jūsu draugu, ģimenes slepkavošanu vai jūsu paša noslepkavošanu.

1. Propaganda: ideju, informācijas vai baumu izplatīšana tālāk pašam un/vai citu ievainošana, bieži vien bez atsauces uz taisnību; melu ievietošana presē, radio vai TV tā, lai personai nonākot līdz tiesai, tā tiktu atzīta par vainīgu; darbība, kad tiek nepatiesi grauta personas reputācija – tā, lai šo personu neuzklausītu. Propagandists: persona vai grupa, kura nodarbojas ar propagandu.
2. Kaunināt: izlikt apsmieklam, publiskam nicinājumam, apsmieklam vai zākāšanai.
3. Nepielūdzams: nežēlīgs, nenomierināms.
4. Nelokāms: grūts; nepadodas; nepakļaujas; kaut kas, kas nesalūzīs, ir neatlaidīgs; atsakās no citiem uzskatiem; nekam nepadodas.
5. Aristokrātija: dažu cilvēku valdība ar īpašām privilēģijām, pakāpēm, pozīcijām; dažu elites pārstāvju valdīšana, kuri stāv pāri vispārējam likumam; grupa, kas kopš dzimšanas vai tās stāvokļa dēļ ir “pārāka par citiem” un kura var veidot un izdot likumus, bet uzskata, ka uz viņiem pašiem šie likumi neattiecas.
6. Tirānisks: cietsirdības, netaisnības un pilnīgas varas pielietošana; iznīcināšana; apspiešana; skarbums; bargums.

Negodīgi un ļauni cilvēki un grupas var nelikumīgi piesavināties valsts varu un izmantot to savām vajadzībām.

Valdība, kas tiek organizēta un vadīta pašlabuma un grupas interesēs, samazina sabiedrības mūžu. Tā pakļauj briesmām ikviena izdzīvošanu šajā zemē; tā pakļauj briesmām pat tos, kas mēģina īstenot varu. Vēsturē ir daudz piemēru, kas stāsta par šādu valdību sakāvēm.

Opozīcija pret šādām valdībām nes tikai vēl papildus vardarbību.

Bet ikviens var ar drošu balsi brīdināt citus, kad visapkārt notiek šādas ļaunprātīgas izmantošanas. Un nevajag aktīvi atbalstīt šādu valdību: nedarot neko nelegālu, ir iespējams panākt reformu īstenošanu, atturoties no sadarbības ar šādu valdību. Pat pašlaik pasaulē, kad tiek rakstītas šīs rindas, ir dažas valdības, kas pieļauj kļūdas un cieš neveiksmi tikai tāpēc, ka cilvēki klusējot neatbalsta tās vai vienkārši nesadarbojas ar tām. Šīs valdības ir riska stāvoklī: jebkāds priekšlaicīgs negadījuma vējš var tās nopūst. No otras puses, ja valdība acīmredzami kārtīgi strādā savu cilvēku labā, nevis kādas grupas vai vājprātīga diktatora labā, tad tā ir jāatbalsta.

Ir tāds mācību priekšmets, ko sauc par “vadības sistēmu”. Skolās pārsvarā tiek apgūti “pilsoņa tiesības un pienākumi”, kas māca vienīgi, kā ir veidota pašreizējā organizācija. Kurss “vadības sistēma” tiek mācīts ar dažādiem nosaukumiem: politiskā ekonomika, politikas filozofija, politikas vara u.c. Viss kurss “vadības sistēma” un tas, kā kaut kas jāvada, var būt pilnīgi precīza, gandrīz vai tehniska zinātne. Ja kāds ir ieinteresēts, lai valdība būtu labāka, tāda, kas nerada problēmas, tādam cilvēkam būtu jāiesaka, lai viņš to mācītos jau sākumskolā. Par šo kursu var uzzināt arī no grāmatām, jo tas nav pārāk grūts mācību priekšmets, ja vien noskaidro vārdnīcā neskaidros vārdus.

Tā nav tauta un tās līderi domubiedri, kuri svīst, cīnās un “atdod asinis” par savu valsti – valdība nevar “atdot asinis”, tā nevar pat smaidīt: tā ir tikai ideja, kas ir cilvēkiem. Tā ir individuāla persona, kas ir dzīva – jūs.

Ir grūti veikt ceļu uz laimi, ja kā ēna pāri tam liecas tirānija un apspiestība. Laba valdība, kas ir radīta un strādā visu cilvēku labā, ir zināma kā labs ceļa nogludinātājs: kad tāda valdība parādās, tā ir pelnījusi atbalstu.

Par spīti ļaunu cilvēku uzstājībai, ka visi cilvēki ir slikti, visapkārt ir arī daudz labu vīriešu un sieviešu. Jūs varat būt pietiekoši laimīgi, pazīstot kaut dažus no viņiem.

Faktiski sabiedrība darbojas, pateicoties labas gribas vīriešiem un sievietēm. Strādnieki, sabiedriskie darbinieki, cilvēki no privātiem sektoriem, kas dara savu darbu, lielākoties ir labas gribas cilvēki. Ja viņi tādi nebūtu, viņi jau sen būtu beiguši kalpot.

Šādiem cilvēkiem ir viegli uzbrukt, jo viņu lielā godprātība traucē viņiem sevi aizsargāt lielākā mērā. Vēl joprojām daudzu indivīdu izdzīvošana sabiedrībā ir atkarīga tieši no viņiem.

Vardarbīgi noziedznieki, propagandisti²⁹, sensācijas meklējoši žurnālisti – visi viņi tiecas novērst mūsu uzmanību no pamatotā ikdienas fakta, ka sabiedrība vispār nefunkcionētu, ja vien nebūtu labas gribas indivīdu. Tā kā viņi nodrošina kārtību ielās, dod padomus bērniem, mēra temperatūru, dzēš ugunsgrēkus un saprātīgi runā mierīgās balsīs, cilvēks var neievērot, ka labas gribas cilvēki ir tie, kas ļauj turpināties dzīvībai uz Zemes.

Tomēr šādi cilvēki var tikt pakļauti uzbrukumiem un ir nepieciešami spēcīgi aizsarglīdzekļi, lai viņus pasargātu no ļaunuma, jo jūsu paša, jūsu ģimenes un draugu izdzīvošana ir atkarīga no viņiem.

Ceļš uz laimi ir daudz vieglāks, ja jūs atbalstāt labas gribas cilvēkus.

1. Laba griba: izturēšanās vai attieksme pret citiem; dispozīcija; tradicionāli- “labas gribas cilvēks” ir tas, kas vēl labu saviem biedriem un strādā, lai palīdzētu tiem.
2. Propagandists: persona vai grupa, kura nodarbojas ar propagandu. Propaganda: vienpersoniska ideju, informācijas vai baumu izplatīšana tālāk un/vai citu ievainošana, bieži vien nerespektējot patiesību; melu ievietošana presē, radio vai TV tā, lai personai nonākot līdz tiesai, tā tiktu atzīta par vainīgu; darbība, kad tiek nepatiesi grauta personas reputācija – tā, lai šo personu neuzklausītu.

12-1. Izskatieties labi.

Dažreiz dažiem indivīdiem pat neienāk prātā – tā kā viņiem nav jāpavada savas dienas, skatoties uz sevi – ka arī viņi veido daļu no apkārtējās vides. Un daži pat nepamana, ka citi viņus vērtē pēc ārējā izskata.

Tajā laikā, kad drēbes var būt dārgas, ziepes un citus sevis kopšanas piederumus nav nemaz tik grūti iegūt. Dažreiz ir grūti atrast veidu, kā var sevi sakopt, bet to ir iespējams radīt un attīstīt.

Dažās sabiedrībās, kad tās ir ļoti barbariskas, vai arī, kad tās kļūst ļoti degradētas, tā var būt pat mode – būt publikai kā dadzim acīs. Īstenībā tas ir pašcieņas trūkuma simptoms.

Vingrinoties un strādājot cilvēks var ļoti nosmērēties. Bet tas neizslēdz faktu, ka viņam būtu jānotīrās. Un kā piemēru var minēt daļu Eiropas un angļu strādnieku, kuri pārvalda stilu labi izskatīties pat strādājot. Cilvēki pamana, ka daži no labākajiem atlētiem izskatās labi, neskatoties uz to, ka svīst. Apkārtne, kas izķēmota ar nekoptiem cilvēkiem, var radīt vieglu, depresīvu ietekmi uz cilvēka morālo³¹ stāvokli.

Iedrošiniet apkārtējos cilvēkus izskatīties labi, izsakot viņiem komplimentus, kad viņi tā izskatās, un, ja viņiem ir problēmas, taktiski palīdziet viņiem. Tas varētu uzlabot viņu pašcieņu un tikpat labi arī morāli.

12-2. Parūpējieties par savu apkārtni.

Kad cilvēki sajauc savas mantas un neuztur kārtībā savu apkārtni, tas var negatīvi ietekmēt arī jūs. Kad cilvēki liekas nespējīgi parūpēties par savām mantām un vietu, tas ir simptoms, ka viņiem ir sajūta, ka viņš īsti nepieder šai vietai un ka viņam pašam nepieder viņa mantas. Kad viņi bija mazi, iespējams, ka uz viņu mantām, kas tika “dotas”, attiecās pārāk daudz brīdinājumu un noteikumu, vai arī tās atņēma brāļi, māsas vai vecāki. Un viņi droši vien nejutās patīkami.

Tādu cilvēku personīgās mantas, istabas un darba vietas, transports liecina par to, ka tie netiek uzskatīti par kāda īpašumu. Vēl sliktāk, ja dažreiz pret šīm lietām izturas ar tādu kā naidu. Vandālisms³² ir viena no tā izpausmēm: māja vai mašīna, kas “nevienam nepieder”, tiek ātri izpostīta.

Tie, kas ceļ un mēģina saglabāt saimniecību ar zemiem ienākumiem, bieži nonāk satraukumā, ka tā tik strauji pagrimst. Nabadzīgajiem parasti pieder maz vai arī nekas. Nomocījušies visādos veidos, viņi sāk justies kā sabiedrībai nepiederīgi.

Bagāti vai nabagi, vienalga, kāds tam ir iemesls, cilvēki, kas nerūpējas par saviem īpašumiem un vietu, var radīt nekārtību arī apkārtējiem cilvēkiem. Esmu pārliecināts, ka varat iedomāties attiecīgus piemērus.

Pajautājiet šādiem cilvēkiem, kas viņiem patiesībā pieder šajā dzīvē un vai viņi patiesībā pieder tai vietai, kur viņi atrodas, un jūs saņemsiet pārsteidzošas atbildes. Tas viņiem arī var daudz palīdzēt.

Cilvēkiem var iemācīt prasmi sakārtot vietu un sev piederošās mantas. Kādam tā var nākt kā jauna ideja, ka lieta, kas tikusi paņemta un lietota, būtu jānoliek atpakaļ tajā pašā vietā, lai to atkal varētu atrast: daži iztērē pusi sava laika, meklējot vajadzīgās lietas. Nelielais laika daudzums, kas iztērēts sakārtošanā, var atmaksāties ar ātru darbu: daži saprot, ka tā nav lieka laika tērēšana. Lai pasargātu jums piederošo īpašumu un dzīves telpu, lieciet, lai arī citi parūpējas par savām mantām.

12-3. Palīdziet rūpēties par planētu.

Ideja par to, ka katram ir jāņem līdzdalība norisēs, kas attiecas uz planētu, un ka katrs var un katram ir jāpalīdz rūpēties par to, var šķist pārāk liela un pārāk tālu no īstenības. Bet šodien tas, kas notiek pasaules vienā pusē, pat ļoti tālu, var ietekmēt to, kas notiek jūsu mājās.

Nesenie atklājumi ar kosmosa zondi uz Venēras parādīja, ka mūsu pašu pasaule varētu tikt iznīcināta līdz tādam līmenim, ka tā vairs nespētu uzturēt dzīvību. Un tas, iespējams, var notikt jebkura cilvēka dzīves laikā.

Izcērtiet pārāk daudz mežu, piesārņojiet pārāk daudz upju un jūru, piegružojiet atmosfēru, un tas notiks. Planētas virspuse var kļūt dedzinoši karsta, lietus var kļūt par sērskābi. Visas dzīvās būtnes var nomirt.

Var jau jautāt: “Pat ja tā būtu taisnība, ko varētu darīt lietas labā?” Pat ja jūs vienkārši izteiktu savu nelabvēlīgo attieksmi pret tiem, kas piesārņo planētu – tas jau kādā mērā būtu ieguldījums tās aizsardzībā. Pat ja kādam būtu tikai doma, ka nav labi sagraut planētu, un viņš to pateiktu skaļi, tad viņš jau kaut ko darītu tās labā.

Rūpes par planētu sākas jau paša pagalmā. Tās turpinās vietā, pa kuru jūs ejat uz darbu vai skolu. Šīs rūpes pārņem tādas vietas, kur rīkojat pikniku vai dodaties atpūsties. Atkritumi, kas piesārņo teritorijas un ūdenstilpnes, pārkaltušais krūms, kas var uzliesmot ikvienā brīdī – cilvēkam to nevajadzētu atbalstīt un labāk brīvajā laikā būtu nodarboties ar apkārtnes attīrīšanu. Koka stādīšana var likties kaut kas pavisam mazs, bet tas jau ir daudz. Dažās valstīs veci cilvēki, bezdarbnieki, nesēž rokas klēpī salikuši: viņi ir pieraduši rūpēties par dārziem, parkiem un mežiem, savācot atkritumus un dodot nedaudz skaistuma pasaulei.

Resursi, lai rūpētos par planētu, ir milzīgi. Tie parasti tiek ignorēti. Jāatzīmē, ka ASV Civilās Aizsardzības Korpuss, kas tika organizēts 1930. gados un izmantoja neno­darbināto oficieru un jaunatnes enerģiju, bija viens no dažiem, pat ja ne vienīgais depresīvā laika projekts, kas radīja labumu valstij un vēlāk tika vēl paplašināts. Viņi iestādīja daudz jaunu mežu un izdarīja citus labus darbus, kas bija svarīgi ASV – daļai no planētas. Tiesa gan – CAK vairs neeksistē. Cilvēks var darīt tik daudz, lai pievienotos domām, ka šādi projekti ir vērtīgi, un atbalstītu vadītājus un organizācijas, kas nodarbojas ar projektiem, kas saistīti ar apkārtējo vidi.

Nav tehnoloģiju trūkuma. Bet tehnoloģija un tās pielietošana maksā naudu. Nauda ir pieejama, kad vadās pēc saprātīga ekonomikas plāna, kas nesoda ikvienu un visus. Tādi plāni eksistē.

Cilvēki var izdarīt ļoti daudz, lai palīdzētu rūpēties par planētu. Viņi sāk ar domu, ka tas ir jādara. Tad iesaka to arī citiem.

Cilvēce ir uzkrājusi jaudas potenciālu planētas iznīcinā­šanā. Tagad cilvēks ir jāmudina uz darbību planētas glābšanā. Galu galā planēta ir tā, uz kā mēs dzīvojam.

Ja citi nepalīdzēs pasargāt un uzlabot apkārtējo vidi, ceļam uz laimi nemaz nebūs vietas.

1. Sargāt: pasargāt no ievainošanas; aizsargāt.
2. Morāle: indivīda vai grupas garīgā vai emocionālā attieksme; labklājības sajūta; labsajūta; vēlme uzlabot kaut ko; kopīga mērķa sajūta.
3. Vandālisms: privātā vai sabiedrības īpašuma, jo sevišķi kaut kā skaista vai mākslinieciska, ļaunprātīga iznīcināšana.

Ja kāds nerespektē mantu piederību, viņa paša mantas un īpašums ir riska stāvoklī. Persona, kura kādu iemeslu dēļ nav bijusi spējīga godīgā ceļā uzkrāt īpašumus, var izlikties, ka nevienam tik un tā nekas nepieder. Bet nemēģiniet nozagt viņa kurpes!

Zaglis apkārtējā vidē sēj minējumus: kas notika ar to? kas notika ar šito? Zaglis rada problēmas, kas ir tālu pāri nozagto lietu vērtībai.

Ieraugot vēlamās preces reklāmu, viņš satrakojas, ka nespēj darīt kaut ko pietiekoši vērtīgu, lai iemantotu šo preci, vai kļūst vienkārši impulsa vadīts. Tie, kas zog, iedomājas, ka iegūst kaut ko vērtīgu par zemu cenu. Bet tas jau ir tas šķērslis: cena. Īstā cena zaglim ir daudz augstāka, nekā viņš spēj iedomāties. Lielākie zagļi cilvēces vēsturē dārgi maksāja par savu laupījumu, pavadot dzīvi nožēlojamos patvērumos un cietumos, tikai retumis izbaudot “labas dzīves” mirkli. Nekāds nozagto vērtību daudzums neatalgotu tādu šausmīgu likteni.

Zagtu mantu vērtība ievērojami samazinās: tās ir jāslēpj, tās vienmēr pašas par sevi ir kā drauds brīvībai. Pat valstīs, kur valda komunisms, zaglis tiek sūtīts uz cietumu.

Mantu zagšana ir tikai pieņēmums tiem, kas domā, ka cilvēks nav spējīgs, lai tās iegūtu godīgi. Vai, arī tā ir vājprātības iezīme! Pajautājiet zaglim, kas viņš ir: vai nu pirmais, vai otrais.

Pa ceļu uz laimi nevar iet ar zagtām mantām.

Ja vien cilvēkam nav pārliecības, ka viņš var paļauties uz apkārtesošajiem cilvēkiem, viņš atrodas riskantā situācijā. Ja viņu pieviļ tie, ar kuriem viņš rēķinās, viņa paša dzīve var kļūt nekārtīga, un pat šī cilvēka izdzīvošana var tikt pakļauta riskam.

Savstarpējā uzticēšanās ir kā visnoturīgākais celtnes pamats, uz kura balstītas cilvēku attiecības. Bez tās visa celtne sagāžas.

Uzticība ir ļoti svarīga vērtība. Vērtīgs ir cilvēks, kuram tā piemīt. Kad cilvēks to pazaudē, viņš vairs nav nekā vērts.

Ir ļoti būtiski, lai apkārtesošie pierāda, ka viņi ir uzticami un lai viņi patiešām pelnītu uzticību. Viņi sāks vairāk cienīt sevi un arī citus.

14-1. Turiet savu solījumu.

Ja kāds dod garantiju, sola vai zvēr, viņam tas ir jāizdara. Ja kāds saka, ka viņš kaut ko paveiks, viņam tas ir jāpaveic. Ja kāds saka, ka viņš kaut ko neizdarīs, viņam to nevajag darīt.

Viena cilvēka attieksme pret otru lielā mērā ir balstīta uz to, vai šī persona tur vai netur savu vārdu. Piemēram, pat vecāki būtu ļoti pārsteigti par to, cik ļoti krītas bērna viedoklis par viņiem, kad solījums netiek turēts.

Tiem cilvēkiem, kuri tur savu vārdu, uzticas un viņus apbrīno.

Pret cilvēku, kurš netur savu vārdu, izturas kā pret mēslu. Tiem, kuri netur dotos solījumus, bieži netiek dota otra iespēja.

Cilvēks, kurš netur savu vārdu ātri sapinas “ierobežojumu” un “garantiju” tīklos un bieži vien zaudē normālas savstarpējās attiecības ar apkārtējiem. Nav pamatīgāka veida kā norobežot sevi no draugiem un paziņām par doto solījumu neturēšanu. Nekad neļaujiet otram kaut ko apsolīt, ja viņš to nav pārdomājis. Bet, ja kaut kas jau ir apsolīts, tad uzstājiet, lai tas tiek turēts. Cilvēka dzīve var nonākt pilnīgā nekārtībā, ja viņš turēsies kopā ar cilvēkiem, kuri netur savus solījumus. Tie nav sīkumi.

Ceļu uz laimi vieglāk var veikt ar cilvēkiem, kuriem var uzticēties.

Dzīves laikā cilvēks nenovēršami uzņemas dažādus pienākumus. Faktiski cilvēks ir piedzimis ar konkrētiem pienākumiem, un ar laiku tiem ir tendence uzkrāties. Tas nav nekas jauns, ka viņš ir parādā saviem vecākiem par to, ka tie viņu ir laiduši pasaulē un audzinājuši. Un vecākiem godu dara tas, ka viņi to neuzsver vairāk nekā parasti. Bet tas tomēr ir pienākums: pat bērns to jūt. Un, protams, dzīves laikā uzkrājas citi pienākumi – pret citām personām, pret draugiem, pret sabiedrību un pat pret visu pasauli.

Tas būtu ārkārtīgi slikts pakalpojums – aizliegt cilvēkam apmierināt savu pienākuma sajūtu vai atmaksāt parādus. Ļoti lielā mērā “riebumu pret bērnību” izraisa tas, ka pieaugušie atsakās pieņemt vienīgo “samaksu”, ko bērns, mazulis vai jaunietis var piedāvāt, lai atbrīvotos no “pienākumu nastas”: mazuļa smaids, bērna neveiklie mēģinājumi palīdzēt vai viņa iespējamais paziņojums vai vienkārši mēģinājums būt par labu dēlu vai meitu parasti paslīd garām nepamanīti, nepieņemti. Viņi var nospraust nepareizus mērķus, bieži nepareizi plāno savu dzīvi; viņiem ātri zūd dzīves spars. Šādi centieni, kad bērniem neizdodas atbrīvoties no šī milzīgā parādu sloga, var tikt aizvietoti ar teicieniem kā: „īstenībā cilvēkam nekas nepieder”, “pirmkārt, jums ir jāpateicas man”, “es jau nevienam neprasīju, lai mani dzemdē”, “mani vecāki vai aizbildņi nav labi” un “dzīve nemaz nav vērta, lai to dzīvotu”, un tie ir tikai daži piemēri. Un pienākumi tikai turpina sablīvēties.

“Pienākumu nasta” var būt smags slogs, ja cilvēks neredz, kā no tās var atbrīvoties. Šī nasta var kaitēt gan pašam cilvēkam, gan arī sabiedrībai, kurā viņš dzīvo. Kad no tās nevar atbrīvoties, tie, kuriem ir parādā, bieži vien neviļus atklāj, ka viņi ir visneparedzētāko reakciju mērķi.

Cilvēkam, kurš atrodas neizpildīto pienākumu un parādu priekšā, var vienkārši palīdzēt: vēlreiz pārrunājot visus viņa pienākumus, kurus šis cilvēks ir uzņēmies un kurus viņš nav izpildījis – morālos, sociālos un finansiālos – un izdomājot, kā varētu nokārtot visas tās saistības, kuras (kā šis cilvēks jūt) vēl nav nomaksātas.

Vajadzētu pieņemt bērna vai pieaugušā centienus atmaksāt ar finansēm nesaistītos parādus, kuri, kā viņi jūt, nav nokārtoti. Vajadzētu arī viņiem palīdzēt izveidot kādu savstarpēji pieņemamu risinājumu, lai atbrīvotos no finansiāliem pienākumiem.

Pārlieciniet cilvēku neuzņemties vairāk pienākumu, kā viņš patiesībā ir spējīgs izpildīt.

Ceļš uz laimi ir ļoti grūti veicams, ja cilvēks ir apkrauts ar neizpildītu pienākumu nastu.

1. Pienākums: stāvoklis, fakts vai nosacījums par to, ka viens ir parādā otram par saņemto pakalpojumu vai atbalstu; saistība, kontrakts, solījums vai jebkāda cita sabiedriska, morāla vai likumīga prasība, kas cilvēkam uzliek par pienākumu sekot vai izvairīties no noteiktas ievirzes darbībām; sajūta, ka ir kādam parādā.

Darbs ne vienmēr ir patīkams. Bet vēl nelaimīgāki ir tie, kas dzīvo bezmērķīgu, laisku un garlaicīgu dzīvi: bērni iet pie mātes un čīkst, ka viņiem nav ko darīt; bezdarbnieku trulums (pat tad, kad tie saņem “trūkumcietēju pabalstus”³⁵ vai “bezdarbnieku pabalstus”³⁶) ir kļuvis leģendārs; pensionāri, kuriem dzīvē nav vairs nekā, ko paveikt, iznīkst no bezdarbības, kā to parāda statistika. Pat tūrists, kuru ir pievilinājusi ceļojumu aģentūras reklāma par vaļasbrīžu iespējām, sagādās gidam pietiekami daudz nepatikšanu, ja viņam nebūs, ko darīt.

Skumjas var remdēt, vienkārši sākot kaut ko darīt. Darba sasniegumi var pacelt cilvēka noskaņojumu līdz ļoti augstam līmenim. Faktiski var uzskatāmi parādīt, ka laba noskaņojuma pamatā ir ražošanas³⁷ panākumi.

Cilvēki, kuri nav čakli, uzkrauj darba slodzi tiem cilvēkiem, kuri ir viņiem apkārt. Viņi sliecas apgrūtināt citus cilvēkus.

Ir grūti sadzīvot ar slinkiem cilvēkiem. Nemaz jau nerunājot par to, ka viņi citus nomāc, tie var būt arī diezgan bīstami.

Vislabākais būtu – pārliecināt šādus cilvēkus, lai viņi sāk ar kaut ko nodarboties. Darbs, kas dos redzamus rezultātus, sniegs arī vislielākos panākumus.

Ceļš uz laimi ir plats un taisns, kad tajā valda čaklums, kas dod taustāmus rezultātus.

1. Čakls: tāds, kas enerģiski strādā vai mācās; paveic visu aktīvi un mērķtiecīgi; tā ir pretēja nozīme tādam, kas ir slinks un neko nedara.
2. Pabalsts: labumi vai nauda, ko cilvēkiem dod valdības aģentūra, jo šie cilvēki dzīvo trūkumā vai nabadzībā.
3. Bezdarbnieku pabalsts: valdības pabalsts.
4. Ražošana: darbība, kad kaut kas tiek paveikts; uzdevuma, projekta vai objekta paveikšana, kas ir noderīga, vērtīga vai pietiekami vērta, lai to darītu.

Sarežģītu iekārtu un liela ātruma mehānismu un transporta līdzekļu laikmetā cilvēku, ģimenes un draugu izdzīvošanas potenciāls lielā mērā ir atkarīgs no apkārtesošo cilvēku vispārējās kompetences. Tirdzniecībā, zinātnē un valdības iestādēs nekompetence³⁸ var apdraudēt dažu vai daudzu cilvēku dzīvi un nākotni.

Esmu pārliecināts, ka tam jūs varat atrast daudzus piemērus.

Cilvēkam vienmēr ir bijusi dziņa kontrolēt savu likteni. Māņticība, pielabināšanās īstajiem dieviem, rituālu dejas pirms medībām var tikt attēloti, kā centieni (vienalga, cik vāji vai veltīgi), lai virzītu likteni.

Cilvēks sāka valdīt pār savu apkārtējo vidi tikai tad, kad viņš iemācījās domāt, novērtēt savas zināšanas un tās kompetenti pielietot. Kompetences iegūšana ir patiesa “debesu” dāvana.

Savā ikdienas darbībā cilvēks ciena citu cilvēku prasmes un spējas. Šādas īpašības gandrīz vai tiek pielūgtas varoņos vai sportistos.

Patiesas kompetences pierādījums ir gala rezultāts. Cilvēks izdzīvo tik lielā mērā, cik viņš ir kompetents. Tik lielā mērā, cik viņš ir nekompetents, viņš iet bojā. Iedrošiniet cilvēkus uz kompetences sasniegšanu jebkurā noderīgā nodarbē. Uzslavējiet un apbalvojiet kompetenci, vienalga, kur jūs to redzat.

Prasiet augstus sniegumus jebkurā darbā. Sabiedrības pārbaudes rezultāts būs – vai jūs, jūsu draugi un jūsu ģimene varat vai nevarat tajā dzīvot droši.

Kompetence sastāv no novērošanas, mācīšanās un treniņa³⁹.

17-1. Skatieties.

Redziet to, ko jūs redziet, nevis to, ko kāds piespiež jūs redzēt.

Tas, ko jūs novērojat, ir jūsu. Skatieties uz lietām, uz dzīvi un uz citiem tieši, nevis caur kaut kādu aizspriedumu mākoni, baiļu aizkaru vai citu cilvēku skaidrojumiem.

Tā vietā, lai ar citiem strīdētos, pierunājiet viņus vienkārši paskatīties uz apkārtesošo. Visneiedomājamākie meli var tikt pārrauti, vislielākās izlikšanās var tikt atmaskotas, vissarežģītākās mīklas var tikt atrisinātas un visievērojamākās atklāsmes var norisināties, vienkārši uzmanīgi uzstājot, lai kāds apskatās. Ja kādam ir pārāk lielas grūtības, ja šis cilvēks iekļuvis neapskaužamā stāvoklī, pierunājiet viņu ar skaidru prātu apskatīties uz šo situāciju.

Tas, ko cilvēks parasti ierauga – ir pilnībā acīm redzams, kad uz to rūpīgi paskatās. Tad viņš var turpināt iesākto un tikt galā ar šo problēmu. Bet, ja viņš pats to neredz, nenovēro un netic redzētajam, tad nekas nebūs viņam reāls, un nekādi pasaules norādījumi, rīkojumi un sodi neatrisinās viņa grūtības. Cilvēkam var norādīt, kādā virzienā skatīties, un ieteikt, lai viņš skatās, bet secinājumi ir jāizdara viņam pašam.

Gan bērns, gan pieaugušais redz to, ko viņš redz, un tā ir viņu realitāte.

Īsta kompetence ir balstīta uz paša cilvēka spēju novērot. Tikai tad, kad viņam ir šī realitāte, viņš var būt prasmīgs un pārliecināts.

17-2. Mācies.

Vai jums kādreiz ir gadījies, ka kādam ir bijuši nepareizi fakti par jums? Vai tas izraisīja nepatikšanas? Tas var sniegt jums nedaudz priekšstata par postu, ko var izraisīt nepareizi dati. Arī jums var būt nepareizi dati par otru cilvēku.

Ja cilvēks atšķir patiesību no nepatiesības, viņam rodas sapratne.

Nepareizi dati ir visapkārt. Ļauni noskaņoti indivīdi rada tos, lai sasniegtu savus mērķus. Daži no tiem rodas no vienkāršas faktu nezināšanas. Tie var traucēt patieso datu pieņemšanu.

Galvenais mācīšanās process sastāv no: pieejamo datu iepazīšanas, patiesības atsijāšanas no nepatiesības, svarīgā atšķiršanas no nesvarīgā, tādējādi nonākot pie secinājumiem, ko cilvēks pielieto. Ja cilvēks tā rīkojas, viņš atrodas uz pareizā ceļa, lai sasniegtu kompetenci.

Jebkuras “patiesības” pārbaude ir iespējama, noskaidrojot, cik tā ir patiesa jums. Kad cilvēks ir saņēmis noteiktu informācijas daudzumu, noskaidrojot tajā visus vārdus, kurus pilnībā nav sapratis un ir pārlūkojis ainu, bet tā joprojām neliekas patiesa, un tad tā nav patiesa tik ilgi, cik ilgi jūs esat noraizējies. Atsakieties no šīs informācijas! Un, ja jūs tā vēlaties, lasiet to tālāk un tad seciniet, kas jums ir patiesība. Galu galā jūs būsiet tas, kuram tā būs vai nebūs jāizmanto, kurš domās – izmantot šo patiesību vai arī nē.

Ja cilvēks akli pieņem “faktus” vai “patiesības” tikai tāpēc, ka viņam kāds ir teicis, ka tā ir jādara, “faktu” un “patiesību” beigu rezultāts (kuri cilvēkam neliekas patiesi vai pat ir nepatiesi) var būt bēdīgs. Tā ir aleja uz nekompetences atkritumu tvertni. Vēl viena mācīšanās daļa ir saistīta ar dažādu lietu uzticēšanu atmiņai, kā, piemēram: vārdu pareizrakstība, matemātiskās tabulas un formulas, pogu spiešanas secība. Bet, pat arī vienkārši iegaumējot, cilvēkam ir jāzina, kam ir domāts šis materiāls un kā un kad to izmantot.

Mācīšanās process nav tikai papildus datu uzkrāšana klāt pie jau iegūtajiem datiem. Šis process ir jaunas izpratnes un labāku paņēmienu iegūšana, kā kaut ko izdarīt.

Tie, kas labi tiek galā ar dzīvi, nekad tā pa īstam nebeidz studēt un mācīties. Kompetents inženieris turpina darboties jaunos virzienos; labs atlēts nemitīgi analizē savus panākumus sportā; katrs profesionālis uzglabā savus tekstus un izmanto tos.

Jaunā modeļa virtuves mikseris vai veļas mašīna, pēdējo gadu izlaiduma automašīna – visas šīs ierīces pieprasa kādu apmācību un zināšanas, pirms ar tām var prasmīgi darboties. Kad cilvēki to neievēro, notiek dažādi negadījumi virtuvē un asiņainas avārijas uz lielceļa.

Cilvēks, kurš domā, ka viņam turpmāk dzīvē nekas nebūs jāmācās, ir ļoti iedomīgs. Tas ir pat bīstami akls indivīds, kurš nevar atmest savus aizspriedumus un nepareizos faktus un aizstāt tos ar citiem datiem un patiesībām, kuri var daudz piemērotāk palīdzēt viņam pašam un jebkuram citam cilvēkam.

Pastāv vairāki veidi, kā studēt, lai cilvēks patiešām mācītos un varētu pielietot to, ko mācās. Pirmkārt, tas sastāv no tā, ka ir skolotājs un/vai teksti. Otrkārt, viņš tiešām saprot, par ko tur ir stāstīts, noskaidrojot katru vārdu, ko pilnībā nav sapratis. Treškārt, jāievēro citi norādījumi un/vai kāda temata epizode, atsijājot nepareizos datus, ko šis notikums var ietvert. Ceturtkārt, jānošķir nepatiesība no patiesības – uz tā pamata, kas tagad jums ir patiesība. Beigu rezultāts būs pārliecība un arī iespējamā kompetence. Patiesībā tā var būt saprātīga un atalgota pieredze: nevis (tēlaini izsakoties) kāpšana bīstamā kalnā caur kazenājiem, bet gan iznākšana virsotnē ar jaunu skatu uz visu plašo pasauli.

Civilizācijai, lai tā izdzīvotu, jau skolā ir jāaudzina paradumi un spējas mācīties. Skola nav tā vieta, kur aizved bērnus, lai tie pa dienu nemaisītos vecākiem pa kājām. Šī iemesla dēļ vien tas būtu pārāk dārgi. Skola nav domāta tam, lai bērnus pārveidotu par nedomājošiem muļķiem. Skola ir tā vieta, kur cilvēkam vajadzētu mācīties un studēt, un kur bērni varētu tikt sagatavoti nopietnai saskarsmei ar realitāti; kur viņi varētu iemācīties ar pieredzi to vadīt un sagatavoties pārņemt rītdienas pasauli- pasauli, kurā pašreizējie pieaugušie būs jau gados veci.

Rūdīts noziedznieks nekad nav iemācījies mācīties. Tiesa atkārtoti mēģina viņam iemācīt, ka, ja viņš atkal izdarīs noziegumu, tad nokļūs atpakaļ cietumā: lielākā daļa atkal izdara to pašu noziegumu un dodas atpakaļ uz cietumu. Balstoties uz faktiem, noziedznieki ir par iemeslu tam, lai pieņemtu vairāk un vairāk likumu. Kārtīgs iedzīvotājs ir tas, kurš ievēro likumus; noziedznieki noteikti tos neievēro. Noziedznieki nemāk mācīties. Pat visas pavēles, norādījumi, sodi un ieslodzījumi neiedarbosies uz būtni, kas nezina, kā mācīties un arī nemāk mācīties. Valdības, kas ir kļuvusi krimināla, raksturīga pazīme (kā tas dažreiz jau ir noticis vēsturē) ir tā, ka tās vadītājs nemāk mācīties, kaut arī visi vēstures dokumenti un veselais saprāts saka, ka apspiešanai seko posts. Tomēr tika izdarītas daudzas varmācīgas revolūcijas, kamēr beidzot to saprata. Un tikai otrais pasaules karš ļāva atbrīvoties no Hitlera, un tie bija briesmīgi notikumi cilvēces vēsturē. Tādas valdības neko nemācās. Viņām apkārt bija melīga informācija. Viņi noliedza gan pierādījumus, gan patiesību. Tādus cilvēkus vienkārši vajadzēja dabūt prom.

Vājprātīgais nespēj mācīties. Vājprātīgos vada slepeni, ļauni nodomi vai arī viņiem ir apspiesta spēja domāt, uztvert faktus un patiesību, un īstenība no viņiem ir ļoti tālu. Viņi dzīvo ar melīgiem faktiem. Viņi nevar un arī nevarēs saprast īstenību un mācīties. Daudz personisko un sabiedrisko problēmu rodas no nespējas vai atteikšanās mācīties.

Daži jums apkārtesošie cilvēki ir nogājuši no ceļa tāpēc, ka viņi nezina, kā studēt; tāpēc, ka viņi nemācās. Jūs, iespējams, varat iedomāties dažus šādus piemērus.

Ja cilvēks nevar pierunāt viņam blakusesošos cilvēkus studēt un mācīties, viņa paša darbs var kļūt daudz grūtāks un pat pārslogots, un viņa izdzīvošanas potenciāls var tikt ievērojami pazemināts.

Cilvēks var palīdzēt citiem studēt un mācīties, ja vien liek viņu redzeslokā faktus, kurus viņiem vajadzētu saņemt. Cilvēks var vienkārši palīdzēt, apliecinot to, ko viņi ir iemācījušies. Cilvēks var palīdzēt, ja vien novērtē jebkuru kompetences paaugstināšanos, kas ir skaidri redzama. Ja cilvēks vēlas, viņš var darīt vēl daudz ko vairāk: viņš var citus atbalstīt, palīdzot tiem (bez strīdiem) atlasīt nepareizos datus; palīdzot tiem atrast un noskaidrot vārdus, kurus viņi nav sapratuši; palīdzot tiem atrast un noskaidrot iemeslus, kāpēc viņi nestudē un nemācās.

Dzīvi lielā mērā veido mēģinājumi un kļūdas. Un būtu labi, ka cilvēkam, kurš ir kļūdījies, jūs palīdzētu noskaidrot, kāpēc tika izdarīta kļūda, un ļautu pārdomāt, vai kāds cits no tās nevar kaut ko mācīties.

Šad un tad jūs varat pārsteigt sevi, atšķetinot kādas personas dzīvi, vienkārši pierunājot šo cilvēku studēt un mācīties. Es esmu pārliecināts, ka jūs varat izdomāt vairākus veidus, kā to paveikt. Un es domāju, ka jūs atradīsiet, kurš no šiem veidiem vislabāk darbojas. Pasaule jau tā ir pietiekoši brutāla pret cilvēkiem, kuri nevar mācīties.

17-3.Treniņš⁴⁰.

Mācīšanās nes augļus, kad to pielieto. Ar gudrību, protams, var nodarboties gudrības labad, tajā visā pat ir savs skaistums. Bet, taisnību sakot, cilvēks nekad nevar īsti zināt, vai viņš ir gudrs vai nav, kamēr viņš neierauga rezultātus, mēģinot pielietot šo gudrību. Jebkura aktivitāte, prasme vai profesija – grāvju rakšana, tieslietas, inženierzinātnes, ēdiena gatavošana vai vēl kas cits – vienalga, cik labi studēta, galu galā saskaras ar stingru pārbaudi: vai viņš var to IZDARĪT? Un šī izdarīšana pieprasa treniņu.

Filmu kaskadieris, kurš netrenējas, pirmkārt, gūst ievainojumus. Tas notiek arī ar mājsaimniecēm. Patiesībā drošība nav populārs apguves priekšmets, jo tā parasti tiek pavadīta ar tādiem izteicieniem kā: “Esi uzmanīgs!” un “Ej lēnām!” Cilvēki sāk justies tā, it kā viņus mēģinātu apvaldīt. Bet ir arī cita pieeja: ja cilvēks ir tiešām trenējies, viņa prasme un veiklība ir tāda, ka viņam nevajag “būt uzmanīgam” vai “virzīties lēni”. Drošība pie ātras virzības panākama tikai ar trenēšanos.

Cilvēka prasmei un veiklumam jābūt tā attīstītiem, lai tie būtu saskaņā ar laikmeta tempu, kurā viņš dzīvo. Un to paveic ar treniņu. Cilvēks var trenēt savu ķermeni, savas acis, savas rokas un kājas tik ilgi, kamēr ar vingrināšanās palīdzību tie zināmā mērā “paši zina, ko darīt”. Pēc treniņa cilvēkam vairāk nav “jādomā”, lai uzstādītu plīti vai novietotu mašīnu: cilvēks to vienkārši DARA. Jebkurā aktivitātē, kas kaut nedaudz paceļas virs “talanta”, galvenais patiešām ir tikai treniņš. Bez treniņa katra kustība, ko cilvēks grasās izdarīt, jādara vēl un vēl tik ilgi, kamēr ar laiku cilvēks var to izdarīt pat bez domāšanas, un, darot to ar ātrumu un precizitāti, viņš paaugstinās aizsardzību pret nelaimes gadījumiem.

Statistika tiecas apstiprināt to, ka vismazāk trenētajiem ir visvairāk negadījumu. Šis pats princips attiecas uz amatiem un profesijām, kas lielākoties izmanto prātu. Advokāts, kurš nav praktizējies tiesas zāles norisēs, iespējams, nebūs iemācījies pārvietot savus prāta mehānismus pietiekami ātri, lai darbotos pretī jauniem situācijas pagriezieniem prāvā, un līdz ar to zaudēs to. Neapmācīts jauns brokeris var zaudēt veiksmi pāris minūtēs. Nepieredzējis pārdevējs, kurš nav ne reizi mēģinājis kaut ko pārdot, var “ciest badu” pārdošanas trūkuma dēļ. Pareizā atbilde ir: prakse, prakse un prakse!

Dažreiz cilvēks atklāj, ka viņš ir iemācījies kaut ko, ko nevar pielietot. Ja tas ir tā, tad kļūdas ir saistītas ar nepareizu studēšanu vai skolotāju, vai tekstu. Viena lieta ir izlasīt pamācības, bet reizēm pavisam cita lieta – tās pielietot.

Šad un tad, kad kāds trenējoties nenonāk ne pie kādiem rezultātiem, viņam ir jāaizmet grāmata projām un jāsāk no jauna. Filmas skaņu ierakstu jomā ir bijis apmēram tāpat: ja kāds sekotu, kas ir bijis ierakstīts instrukcijā, tad viņam putna dziesmas skaņa neliktos labāka par miglas tauri. Tas ir arī iemesls, kāpēc jūs dažās filmās nevarat saprast, ko aktieri saka. Labam skaņu operatoram būtu vajadzējis to visu noskaidrot pašam, lai labi padarītu savu darbu. Bet šajā pašā kinofilmu nozarē notiek arī pilnīgi pretēji: dažas instrukcijas par kino apgaismojumu ir lieliskas; ja tām precīzi seko, rezultātā var iegūt skaistu epizodi.

Tas ir nožēlojami, sevišķi liela ātruma un tehniskajā laikmetā, ka ne visām darbības jomām ir atbilstošas mācību grāmatas. Bet tas nedrīkst cilvēku apstādināt. Kad ir pieejami labi teksti un grāmatas, novērtējiet un izstudējiet tos labi! Ja tādu nav, savāciet to informāciju, kas ir pieejama, studējiet to un pārējās iemaņas izstrādājiet pats!

Bet teorija un fakti dod rezultātus tikai tad, kad tie ir pielietoti un pie tam pielietoti ar treniņu. Cilvēks atrodas riskantā situācijā, kad tie cilvēki, kas viņam ir apkārt, netrenē savas prasmes tik ilgi, līdz viņi patiešām var PIELIETOT tās. Ir milzīga atšķirība starp “pietiekami labs” un profesionālu prasmi un veiklību. Pār šo plaisu var uzcelt tiltu ar treniņa palīdzību.

Pārlieciniet cilvēkus vispirms vērot, mācīties, izdarīt secinājumus un tikai tad darīt. Un, kad tas ir izdarīts, panāciet, lai viņi praktizē, praktizē, praktizē, kamēr viņi to varēs izdarīt kā profesionāļi. Veiklība, prasme un ātrums sniedz patiesu prieku. Bet drošību var panākt tikai ar treniņu. Mēģinājums dzīvot liela ātruma pasaulē kopā ar maza ātruma cilvēkiem nav pārāk drošs.

Ceļš uz laimi vislabāk ir veicams ar kompetentiem ceļabiedriem.

1. Treniņš: nodarbība, kur liek vingrināties un izpildīt kādu darbību atkārtoti, lai iemantotu vai pilnveidotu kādu prasmi.
2. Nekompetents: atbilstošu zināšanu, prasmju vai spēju trūkums; neprasmīgs; lielu noviržu un kļūdu iemesls; tāds, kas strādā pavirši.
3. Treniņš: nodarbība, kur liek vingrināties un izpildīt kādu darbību atkārtoti, lai iemantotu vai pilnveidotu kādu prasmi.

Iecietība ir labs stūrakmens, uz kura pamata veidot cilvēciskas attiecības. Kad cilvēks aplūko slepkavošanu un ciešanas, ko izraisījusi reliģiskā neiecietība visas cilvēces vēsturē un mūsdienās, viņš redz, ka neiecietība ir aktivitāte, kas ir pretēja izdzīvošanai.

Reliģiskā iecietība nenozīmē, ka cilvēks nevar izteikt savu pārliecību. Tas nozīmē, ka mēģinājums iedragāt vai uzbrukt citu cilvēku reliģiskajai ticībai vai pārliecībai vienmēr ir bijis ātrs ceļš uz nepatikšanām.

Jau kopš senās Grieķijas laikiem filozofi ir strīdējušies viens ar otru par Dieva, Cilvēka un Visuma būtību. Autoritāšu viedokļi nāk un aiziet. Pašreiz “mehānisma”⁴¹ un “materiālisma”⁴² filozofijas – kas ir tikpat senas, cik Ēģipte un Grieķija – ir tīrā iedoma: viņi mēģina apgalvot, ka viss ir matērija un, neievēro to, ka, lai arī cik veikli būtu viņu evolūcijas skaidrojumi, viņi joprojām neizslēdz papildus faktorus, kas varētu darboties un kas varētu tikt pielietoti tikai kā evolūcija. Šodien tās ir “oficiālas” filozofijas un pat tiek mācītas skolās. Viņiem pat ir savi fanātiķi, kuri uzbrūk citu cilvēku pārliecībai un ticībai: rezultāts var būt neiecietība un strīds.

Ja pat visi gaišākie prāti kopš 5.gs. p.m.ē. vai vēl agrāk nav bijuši spējīgi atrast kopīgu valodu attiecībā uz reliģijas un antireliģijas tematu, tad tā ir cilvēku cīņas arēna, un cilvēks darītu pareizi, ja neiejauktos. Šajā strīdu jūrā ir uzpeldējis viens prātīgs princips: ticēt tik daudz, cik vien pats cilvēks vēlas.

“Ticībai” un “pārliecībai” nav nekādā ziņā jāpadodas loģikai: nevar pat apgalvot, ka šie abi termini ir neloģiski. Šīs lietas var atrasties diezgan savrup.

Jebkurš padoms, ko viens cilvēks var dot otram par šo jautājumu, ir visdrošākais, ja tas vienkārši apstiprina cilvēka tiesības ticēt, kā viņš vēlas.

Cilvēkam pēc brīvas gribas ir jāizvēlas sava pārliecība, kuru pieņemt. Cilvēks nokļūst riskantā situācijā, kad viņš mēģina uzbrukt citu cilvēku pārliecībām, un viņš nokļūst vēl riskantākā situācijā, kad viņš uzbrūk un mēģina nodarīt ļaunu citiem cilvēkiem viņu reliģiskās pārliecības dēļ. Cilvēki jau kopš cilšu pirmsākumiem ir guvuši lielu mierinājumu un prieku savā reliģijā. Pat “mehānists” un “materiālists” šodien izklausās kā pagātnes priesteri pēc tā, kā viņi izplata savas dogmas.

Cilvēki bez ticības ir ļoti nožēlojami. Viņiem pat varbūt varētu iedot kaut ko, kam viņi varētu ticēt. Bet, ja viņiem ir reliģiska pārliecība, respektējiet viņus!

Ceļš uz laimi var kļūt strīdīgs, kad cilvēks nespēj respektēt citu cilvēku reliģisko pārliecību.

1. Mehānisms: uzskats, ka visa dzīve ir tikai matērija, kas ir kustībā un kas var tikt pilnībā izskaidrota ar fizisko likumu palīdzību. To uzlaboja Leukips un Demokrits (460 p.m.ē. – 370 p.m.ē.), kuri, iespējams, to ir pārņēmuši no ēģiptiešu mitoloģijas. Šīs filozofijas atbalstītāji juta, ka viņiem vajadzēja izturēties nevērīgi pret reliģiju, jo viņi to nevarēja izteikt matemātiski. Viņiem uzbruka reliģijās ieinteresētie, bet viņi savukārt uzbruka reliģijām. Roberts Boils (1627 – 1691), kurš fizikā izstrādāja Boila likumu, kā atspēkojumu tam izvirzīja jautājumu par to, vai dabas konstrukcija ir vai nav šāda matērija kustībā.
2. Materiālisms: jebkas no metafizisko teoriju saimes, kas Visumu aplūko kā sastāvošu no cietiem objektiem, tādiem kā akmeņi, kas ir ļoti lieli vai ļoti mazi. Teorijas mēģina izskaidrot tādas lietas kā prātus, sakot, ka tie var tikt attiecināti uz fiziskām lietām vai to kustībām. Materiālisms ir ļoti sena ideja. Materiālismam ir vēl arī citas idejas.

Daudziem cilvēkiem dažādās zemēs ilgus gadus ir bijušas versijas par to, kas parasti tiek saukts par “Zelta likumu”⁴³. Tajā ir formulēts tas, kas attiecas uz kaitīgu rīcību.

Vienīgi svētais varētu nodzīvot visu dzīvi, nekad nenodarot ļaunu otram. Bet tikai noziedznieks sāpina tos cilvēkus, kas viņam ir apkārt, bez jebkādas apdomas.

Nemaz jau nerunājot par “vainas”, “kauna” vai “sirdsapziņas” sajūtām, kas var būt pietiekami patiesas un pietiekami sliktas, gadās arī tā, ka ļaunums, ko cilvēks nodara citiem, var atnākt pie viņa atpakaļ. Ne visas ļaunās rīcības atgriežas atpakaļ: cilvēks var izdarīt citam kaut ko sliktu, ko nevar aizmirst. Slepkavība ir šāda veida rīcība. Katrs pats var izdomāt, cik bargi varētu būt gandrīz katra šīs grāmatas likuma pārkāpumi un cik neatgriežami kaitīgu iedarbību uz otru tie varētu radīt.

Izpostot citu cilvēku dzīves, indivīds var sagraut pats savējo. Sabiedrība reaģē – cietumi un psihiatriskās slimnīcas ir piebāztas pilnas ar cilvēkiem, kuri ir kaitējuši saviem līdzcilvēkiem. Bet ir arī vēl citi sodi: vienalga, vai cilvēks ir vai nav pieķerts, kaitējot citiem cilvēkiem, it sevišķi, ja tas tiek darīts slepeni, tas izraisa dažas izmaiņas attieksmē pret citiem un sevi, un šīs izmaiņas ir nelabvēlīgas. Laime un prieks novirzās prom no viņu dzīves.

Šī “Zelta likuma” versija ir arī derīga kā tests. Kad kāds cilvēks pārliecina otru pielietot kādu no šiem likumiem, tad šī persona var gūt realitāti, ko tad kaitīga rīcība nozīmē.

Tas cilvēkam atklāj, kas ir kaitējums. Filozofiskais jautājums par nepareizu rīcību, strīds par to, kas ir nepareizi, tiek atbildēts uzreiz personiski: vai jums patiktu, ja tā notiktu ar jums? Nē? Tad tā ir kaitīga rīcība un – no sabiedrības viedokļa – slikta rīcība. Tas var atmodināt sabiedrisko apziņu. Tas var likt cilvēkam izprātot, ko viņam vajadzētu darīt un ko nedarīt.

Tad, kad cilvēks nejutīs nekādus ierobežojumus, kas viņu atturētu no kaitīgas rīcības izdarīšanas, indivīda izdzīvošanas potenciāls noslīdēs līdz ļoti zemam līmenim.

Ja jūs varēsiet pārliecināt cilvēkus pielietot šo likumu, jūs būsiet iedevuši viņiem iespēju, ar kuras palīdzību viņi varēs novērtēt pašu dzīves, bet dažiem jūs būsiet atvēruši durvis, lai ļautu viņiem no jauna piebiedroties cilvēcei.

Ceļš uz laimi ir slēgts tiem cilvēkiem, kuri nesavalda sevi, lai nepaveiktu kādu kaitīgu darbību.

1. “Zelta likums”: kaut gan kristieši to apskata kā savējo un tas ir atrodams Vecajā un Jaunajā derībā, daudzas citas rases un cilvēki jau ir par to runājuši. Tas parādās arī Konfūcija literārajos krājumos (5. un 6. gadsimts p.m.ē.), kurš pats atsaucās uz vairākiem seniem darbiem. To arī atklāja “primitīvajās” ciltīs. Šādā vai citādākā veidā tas arī parādās senajos Platona, Aristoteļa, Sokrāta un Senekas darbos.
   Jau daudzus tūkstošus gadu cilvēks to ir uzskatījis par vispārpieņemtu ētisku uzvedību. Versijas, kas ir dotas šajā grāmatā, ir no jauna izteiktas vārdos, taču agrākajos formulējumos cilvēki domāja, ka tie ir pārāk ideālistiski, lai tos paturētu. Ir iespējams paturēt šo versiju.

Sī ir pozitīvā “Zelta likuma” versija. Neesiet izbrīnījies, ja jums liekas, ka kāds ņem ļaunā, kad viņam saka, lai viņš “ir labs”. Bet aizvainojuma iemesls var nemaz nebūt radies no domas, ka ir “jābūt labam”. Tas var būt tāpēc, ka persona faktiski ir pārpratusi, ko tas nozīmē. Cilvēks var nonākt daudzos pretrunīgos viedokļos un neskaidrībā par to, kas varētu būt “laba uzvedība”. Kāds varbūt nekad neaptvēra (pat, ja skolotājs to saprata), kāpēc viņam vai viņai tika dots novērtējums, ko saņēma par “uzvedību”. Cilvēks pat var tādā veidā uztvert nepareizu informāciju, kas satur domu: “Bērniem ir jābūt redzamiem, nevis dzirdamiem” un “Būt labam nozīmē būt neaktīvam”.

Taču ir veids, kā to visu var noskaidrot, līdz cilvēks ir pilnībā apmierināts.

Visos laikos un gandrīz visur cilvēce ir respektējusi un cienījusi noteiktas vērtības, kuras sauc par tikumiem. Tās tikušas attiecinātas uz gudriem burvjiem, svētiem cilvēkiem, svētajiem un dieviem. Šīs vērtības ir radījušas atšķirību starp barbariem un kulturālām personām, starp haosu un pieklājīgu sabiedrību.

Nav obligāti vajadzīgi ne debesu norādījumi, ne arī garlaicīgi meklējumi pa biezām filozofu grāmatām, lai atklātu, kas ir “labi”. Domājot par šo tēmu, var gūt pašatklāsmi.

To var izprātot gandrīz vai katrs cilvēks. Ja cilvēkam vajadzētu pārdomāt, kā viņš vai viņa vēlētos izturēties pret citiem, tad šis cilvēks atklātu cilvēciskas vērtības. Vienkārši izdomājiet, kā jūs vēlētos, lai cilvēki pret jums izturas.

Pirmām kārtām, jūs droši vien vēlētos, lai pret jums izturas patiesi: jūs taču nevēlētos, lai cilvēki, kas ir jums apkārt, jums melotu vai jūs nepatiesi nosodītu. Pareizi?

Jūs taču gribētu, lai jūsu draugi un biedri ir uzticami: jūs taču negribētu, lai viņi jūs nodod. Jūs, iespējams, varētu vēlēties, lai pret jums izturas krietni, nevis, lai jūs apmuļķotu vai apkrāptu. Jūs gribētu, lai cilvēki savos darījumos būtu taisnīgi pret jums.

Jūs gribētu, lai viņi būtu godīgi pret jums un jūs nekrāptu. Pareizi?

Jūs gribētu, lai cilvēki pret jums izturas laipni un bez cietsirdības.

Jūs, iespējams, vēlētos, lai cilvēki būtu taktiski pret jūsu tiesībām un jūtām.

Kad jums ietu slikti, jūs varētu vēlēties, lai citi būtu līdzjūtīgi.

Tā vietā, lai tiktu nolamāts, jūs, iespējams, vēlētos, lai citi izrāda savaldību. Pareizi?

Ja jums būtu kādi defekti vai nepilnības, un ja jūs kļūdītos, jūs gribētu, lai cilvēki pret jums būtu iecietīgi, nevis kritiski.

Jūs taču labāk gribētu, lai cilvēki būtu piedodoši, nevis tādi, kas vērsti uz nopelšanu un sodīšanu. Pareizi?

Jūs varētu gribēt, lai cilvēki ir dāsni, nevis skopi un mantrausīgi.

Jūsu iespējamā vēlme varētu būt, lai citi jums ticētu, nevis šaubītos par jums, ja jūs viņiem palīdzētu.

Jūs droši vien gribētu, lai jūs respektē, nevis aizvaino.

Iespējams, ka jūs vēlētos, lai citi būtu pieklājīgi pret jums un pie tam izturētos pret jums ar cieņu. Pareizi?

Jūs varētu vēlēties, lai cilvēki jūs apbrīnotu. Kad jūs izdarītu kaut ko cilvēku labā, jums, iespējams, patiktu, lai cilvēki jūs novērtētu. Vai tad ne tā?

Jums, iespējams, varētu patikt, ka citi izturas pret jums draudzīgi.

No dažiem cilvēkiem jūs varētu vēlēties mīlestību. Un, galvenais, jūs taču nevēlaties, lai šie cilvēki to visu tikai tēlotu, jūs vēlētos, lai viņi būtu diezgan patiesi savā attieksmē un to darītu godprātīgi.

Jūs, iespējams, varat padomāt arī par citiem likumiem. Un šajā grāmatā ir arī daži paraugi. Un jūs būsiet izsecinājuši, kas ir tikumi.

Tas neprasīs ilgu iztēles brīdi, lai cilvēks atzītu, ka, ja viņš tā būtu izturējies pret apkārtējiem visu laiku, viņa dzīve tādā gadījumā noritētu patīkami. Un ir ļoti apšaubāmi, ka cilvēks būs ļoti naidīgs pret tiem, kas pret viņu izturēsies tādā veidā.

Cilvēku darba attiecības ir ļoti interesants fenomens⁴⁴. Kad viena persona kliedz uz otru, otrai arī ir tieksme kliegt pretī. Diezgan lielā mērā pret cilvēku izturas tā, kā viņš izturas pret citiem: patiesībā cilvēks parāda piemēru, kā pret viņu vajadzētu izturēties. A domā par B tāpat, kā B domā par A. A izturas draudzīgi pret B, tātad B izturas draudzīgi pret A. Esmu pārliecināts, ka jūs to darbā nepārtraukti varat novērot. Džordžs ienīst visas sievietes, tāpēc visas sievietes ir tendētas ienīst Džordžu. Karloss pret visiem izturas rupji, tāpēc arī pārējie tiecas izturēties rupji pret Karlosu; un, ja viņi neuzdrošināsies to darīt atklāti, viņi slepeni var glabāt slēptu tieksmi izturēties patiešām ļoti rupji pret Karlosu, ja viņiem radīsies tāda iespēja. Daiļliteratūras un kinofilmu nereālajā pasaulē cilvēks redz pieklājīgus noziedzniekus ar neiedomājami prasmīgām bandām un vientuļus varoņus, kuri ir pilnīgi rupekļi⁴⁵.

Patiesībā dzīve nav tāda: īstie noziedznieki ir diezgan rupji cilvēki, un viņu rokaspuiši ir vēl rupjāki: Napoleonu un Hitleru nodeva pašu cilvēki gan pa labi, gan pa kreisi. Patiesie varoņi ir vismierīgākie puiši, ko jūs esat satikuši, un viņi ir ļoti pieklājīgi pret saviem draugiem.

Kad cilvēks ir pietiekoši veiksmīgi saticies un runājies ar vīriešiem un sievietēm, kas ir sava darba profesionāļi, viņš ir pārsteigts, ka šie ir gandrīz vai paši patīkamākie cilvēki, kas jebkad ir satikti. Tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc viņi atrodas pašā virsotnē: lielākā daļa no viņiem cenšas labi izturēties pret citiem. Un tie, kuri ir viņiem apkārt, atbild un tiecas pret viņiem izturēties labi, un pat piedod dažas viņu nepilnības.

Tātad indivīds pats var izdomāt, kuri ir cilvēku tikumi, vienkārši atklājot, kā viņš pats vēlētos, lai izturas pret viņu. Un tādā veidā – es domāju, ka jūs piekritīsiet – cilvēks ir atrisinājis visas neskaidrības par to, kas īstenībā ir “laba uzvešanās”. Tā ir krasa atšķirība no tāda cilvēka, kas ir neaktīvs un kas sēž, rokas klēpī salicis, un nekā nesaka. “Būt labam” ir ļoti aktīva un spēcīga darbība.

Drūmā un savaldīgā nopietnībā ir ļoti maz prieka. Kad daži agrāk domāja, ka vajadzīga barga un drūma dzīve, lai vingrinātos tikumībā, viņi sliecās secināt, ka viss prieks nāk no kaut kā ļauna: nekas nevar būt tālāk no īstenības. Prieks un patika nenāk no netikumības! Pilnīgi pretēji! Prieks un patika rodas tikai godīgās sirdīs: netikumi vada neticami traģiskas dzīves, pilnas ar sāpēm un ciešanām. Cilvēka tikumiem ir maza saistība ar drūmumu. Tikumi ir pašas dzīves līksmās sejas.

Kā jums šķiet, kas notiktu, ja cilvēks mēģinātu izturēties pret apkārtesošajiem cilvēkiem ar patiesumu, uzticamību, krietnumu, taisnīgumu, godīgumu, laipnumu, apdomīgumu, līdzjūtību, savaldību, iecietību, piedošanu, dāsnumu, ticību, respektu, pieklājību, cieņu, apbrīnu, draudzību, mīlestību un visu to darītu ar godprātību?

Tas varētu prasīt kādu laiku, bet vai jums nešķiet, ka daudzi citi tad sāktu mēģināt izturēties tāpat pret jums?

Pat atsevišķi misēkļi, tādi kā – ziņas, kas pārbiedē līdz nāvei; kramplauzis, kuram ir jāsit pa galvu, lai viņu apstādinātu; savādnieks, kurš lēni brauc pa ātro joslu, kad cilvēks jau kavē darbu – netraucēs ievērot, ka ir diezgan skaidri redzams, ka indivīds grib uzsākt jauna līmeņa cilvēciskās attiecības. Šī indivīda izdzīvošanas potenciāls tiktu ievērojami palielināts. Un cilvēka dzīve noteikti būtu daudz laimīgāka.

Cilvēks var ietekmēt apkārtesošo cilvēku uzvedību. Ja cilvēks vēl tā nedara, var rīkoties arī daudz vienkāršāk: izvēlēties katru dienu pa vienai labai īpašībai un to vingrināt šajā dienā. Tā rīkojoties, jūs galu galā iegūsiet visas šīs īpašības.

Nemaz jau nerunājot par personīgo labumu, cilvēks var pielikt pūles (vienalga, cik nelielas) arī cilvēcisko attiecību jaunas ēras sākšanā. Olis, kas ir iemests dīķī, var veidot mazus vilnīšus līdz vistālākajam krastam.

Ceļš uz laimi ir daudz spilgtāks, ja pielieto ieteikumu: “Mēģiniet izturēties pret citiem tā, kā jūs vēlētos, lai viņi izturas pret jums!”

1. Fenomens: vērā ņemams fakts vai notikums.
2. Rupeklis: cilvēks ar rupjām un nepiedienīgām manierēm un ar mazu izsmalcinātību.

Dažreiz cilvēki cenšas satriekt citus, nerēķinoties ar viņu cerībām un sapņiem, cilvēku nākotni un sevi pašiem.

Cilvēks, kurš ir ļauni noskaņots pret kādu – ar izsmiekla palīdzību un visādā citādā veidā – var mēģināt izraisīt viņa pagrimumu.

Centieni uzlabot savu dzīvi, kļūt laimīgākam (jebkādu iemeslu dēļ) var kļūt par uzbrukumu objektu.

Dažreiz ir nepieciešams, lai tādas situācijas atrisinātu nekavējoties. Bet ir arī cits perspektīvs risinājums, kas reti kad pieviļ.

Ko īsti šādi cilvēki mēģina izdarīt indivīdam? Viņi mēģina ietekmēt šo cilvēku uz slikto pusi. Viņi aptver, ka šī persona ir kaut kādā veidā viņiem bīstama: ja šis indivīds dzīvē kaut ko sasniegtu, viņš varētu būt drauds viņiem. Tādēļ šādi cilvēki dažādos veidos mēģina apspiest cita cilvēka talantu un spējas. Dažiem ārprātīgajiem pat ir vispārējs plāns, kas ir šāds: “Ja A gūst vēl vairāk panākumus, A var apdraudēt mani; tāpēc man ir jādara viss, ko es varu izdarīt, lai mazinātu A panākumus”. Tādiem nekad neienāk prātā, ka tāda darbība var padarīt A par viņu ienaidnieku, kaut gan pirms tam A nebija viņu ienaidnieks. To var klasificēt gandrīz droši, ka tādi ārprātīgie var iekļūt nepatikšanās. Daži to dara tikai aiz ļaunuma vai arī tāpēc, ka viņiem “kāds nepatīk”.

Bet, lai kādi arī nebūtu mēģinājumi, patiesais šādu cilvēku mērķis ir darīt tā, lai citu cilvēku mērķi nepiepildītos, un lai viņi dzīvē ciestu neveiksmi. Pareiza šādas situācijas un šādu cilvēku vadīšana, īstais veids, kā viņus sakaut, ir pašiem zelt un plaukt.

Jā, tā ir taisnība, ka šādi cilvēki, redzot, ka kāds uzlabo savu stāvokli, var kļūt izmisīgi un uzbrukt aizvien spēcīgāk. Tad būtu nepieciešams noregulēt viņus, ja vajag, bet nepadodieties savos centienos zelt un plaukt, jo tieši to šādi cilvēki vēlas panākt. Ja jūs zelsiet un plauksiet arvien vairāk un vairāk, tad tādi cilvēki ieies apātijā; viņi var pilnībā padoties.

Ja cilvēka mērķi dzīvē ir vērtīgi, ja cilvēks tos realizē, ievērojot kaut nedaudzus šīs grāmatas likumus, ja cilvēks zeļ un plaukst, viņš noteikti šo cīņu beigs kā uzvarētājs. Un, cerams, ka viņam nenokritīs pat mats uz galvas.

Un tas ir mans vēlējums jums: zeliet un plaukstiet!

1. Zelt: būt darbības un ražošanas stāvoklī; paplašināt ietekmi; kuplot; acīmredzami gūt panākumus.
2. Plaukt: sasniegt ekonomiskus panākumus; gūt panākumus tur, kur indivīds darbojas.

Laime rodama patīkamās, vērtīgās nodarbēs. Bet ir tikai viena persona, kura droši var pateikt, kas padarīs cilvēku laimīgu, – viņš pats.

Likumi, kas ir doti šajā grāmatā, patiešām ir kā ceļa apmales: tās pārkāpjot, cilvēks rīkojas kā mašīnas vadītājs, kurš metas norobežojumā – rezultātā var rasties tā brīža, attiecību, pat dzīves vraks. Jūs varat pateikt, kur ved ceļš, tikai pēc tā, kādus mērķus cilvēks izvirza savai nākamajai stundai, cilvēku savstarpējām attiecībām un noteiktam dzīves periodam.

Laiku pa laikam cilvēks var justies kā virpuļojoša lapa, kas tiek pūsta pa netīru ielu; cilvēks var justies kā smilšu graudiņš, kas ir iestrēdzis kādā vietā. Bet neviens taču nav teicis, ka dzīve ir mierīga un kārtīga; tā tas nav. Cilvēks nav ne sapluinīta lapa, ne smilšu graudiņš: cilvēks var lielākā vai mazākā mērā uzzīmēt sava ceļa karti un sekot tai.

Cilvēks var justies tā, ka, liekas, ir par vēlu, lai kaut ko darītu. Var likties, ka cilvēka pagātnes ceļš ir tik piegružots, ka nav nekādas iespējas, kā tur varētu iezīmēt nākotnes ceļu, kas būtu kaut cik atšķirīgs. Tomēr vienmēr uz ceļa ir kāds punkts, kur cilvēks kartē var atzīmēt jaunu ceļu un mēģināt tam sekot. Nav nevienas dzīvas būtnes, kas nevarētu izveidot jaunu sākumu.

Nebaidoties no pretrunām var teikt, ka daži cilvēki var izsmiet kādu personu, ka var mēģināt visādos veidos uzgrūst cilvēku uz ceļa apmales un vilināt, lai viņš dzīvotu netikumīgu dzīvi: visas šīs personas rīkojas tā, sasniegtu savus savtīgos mērķus, bet, paklausot viņiem, kādam tas var beigties bēdīgi un pat traģiski.

Protams, cilvēkam var gadīties, ka laiku pa laikam notiek kādi zaudējumi, mēģinot pielietot šo grāmatu un arī pielietojot to. Cilvēkam no tā ir jāmācās, un viss ir jāturpina. Kurš ir teicis, ka ceļam nav grumbu? Pa to joprojām vēl /var ceļot. Cilvēki var nokrist; tas nenozīmē, ka viņi nevar piecelties un turpināt iet.

Ja cilvēks ievēro ceļa malas, viņš nevar aiziet pārāk greizi un pieļaut nopietnas kļūdas dzīvē. Izbojāta dzīve nevar atnest laimi un prieku. Ja jūs varēsiet pierunāt citus virzīties pa šo ceļu, jūs pats būsiet pietiekami brīvs, lai dotu sev iespēju atklāt, kas ir patiesa laime.

Ceļš uz laimi ir ātrgaitas ceļš tiem, kas zina, kur ir tā robežas.

Autovadītājs esat jūs!

Laimīgu ceļu!